23. aprīļa vakarā Ķekavas bibliotēkā viesojās rakstniece Laura Vinogradova, šī bija viena no tām unikālajām tikšanās reizēm, kad lasītājam ir iespēja uzzināt kas “lācītim vēderā”.
Rakstniece savu stāstījumu sāka ar bērnības atmiņām, uzzinājām, ka nākusi no Popes puses, dzīvojuši nabadzīgi, mājās, kas atradās mežā. Visspilgtāk, manuprāt, rakstnieces bērnību raksturo Lauras stāsts, kā bērni sēdējuši uz sētas un skatījušies uz vilkiem meža malā un vilki uz viņiem. Katrs no savas pasaules maliņas, neviens neviena nebijās, bet ziņkārīgi vēroja.
Mežs savu nozīmību nav zaudējis līdz pat šim brīdim, jo tas arvien ir svarīgs spēka avots un ikdienas nepieciešamība Lauras Vinogradovas dzīvē.
Rakstīt Laura sākusi trīsdesmit gadu vecumā, tobrīd savu lomu tur spēlēja arī fakts, ka Laura zaudēja savu brāli. Šos iekšējos pārdzīvojumus var sajust darbā “Upe”. Sākusi rakstīt bez akadēmiskas filologa izglītības, Laura bieži vien sarunas gaitā uzsver, cik svarīgi ir būt patiesam un īstam. Un rakstīt mums visvairāk traucējot bailes un domas, ko par mani padomās. Bet šo atmetot, mēs izvēlamies ceļu, kura pamatā ir brīvība.
Rakstniece dalījās arī sajūtās par to, ka viņas dzīvē svarīga ir būšana plūsmā, ka lietas vienkārši notiek!
Tā esot bijis ar Eiropas Savienības literāro balvu, rakstnieces tulkotajām grāmatām nu jau daudzās valstīs (Vācija, Amerika, Lietuva, Šveice u.c.), un daudzām citām lietām, kas vienkārši atnākot. Kad esi PATS un PATIESS. Pirmām kārtām pret sevi.
Tāda arī Laura palika manās sajūtās – ārkārtīgi īpaša Meža Meita, ļoti vienkārša, atklāta un godīga!
Esam pateicīgi visiem klātesošajiem un īpaši Ķekavas vidusskolas skolēniem par ieinteresētību!
